Dailes teātris “Visas viņas grāmatas”

Nebūšu oriģināla un šoreiz sākšu blogu uzreiz ar lielāko prieku un vilšanos. Prieks, ka ļaudis ir palikuši dikti kulturāli un cītīgi apmeklē teātri. Vilšanās – viņi to apmeklē tik daudz un bieži, ka tādi vienkāršie mirstīgie cilvēki kā es, nevar tikt uz labām izrādēm, jo biļetes tiek izpārdotas vairākus mēnešus uz priekšu. Šoreiz, atšķirībā no pagājušās teātra apmeklēšanas reizes, izrādi izvēlējos apzināti, izlasot vismaz pāris recenzijas un atsauksmes. Un jāsaka paldies maniem bijušajiem LU pasniedzējiem, kas nemēdz ieteikt kaut ko sliktu. Tāpat vecais labais P.Koelju teiciens realizējās manā dzīvē – brīdī, kad šķita, ka tuvākajā laikā uz labākajām izrādēm tikt nav iespējams, visa pasaule sadevās rokās, lai man palīdzētu tikt pie ielūgumiem vēl šogad uz pēkšņi izsludināto papildizrādi (lai piedod pasniedzēji un LU fakultāte, ka esmu vispār lasījusi Koelju).

Kā mani lasītāji zin, tad neesmu tendēta atstāstīt sižetus vai notikumus, bet kā jau emocionalā būtne, rakstu tikai par savām izjūtām. Tad nu īsumā – Mihaels, skolnieks (pēc tam jau izglītots jurispudences students) un vienkārša sieviete Hanna (pēc tam jau tiesāta noziedzniedze). Šķiet kas nu tur par stāstu, taču arī tā var sākties mīlestība. Tiem, kuriem nepatīk teātris, varu ieteikt noskatīties filmu “Lasītājs” ar Keitu Vinsletu galvenajā lomā, taču diez vai tajā jūs ieraudzīsiet tik daudz, cik tēli spēja parādīja šajā izrādē.

Dailes teātrī man ļoti patīk Kamerzāle, jo tajā var justies tik tuvu aktieriem un izdzīvot stāstu caur sevi un sevī (šajā zālē esmu ar mieru pat izturēt Ģ.Ķesteri, bet par to jau atsevišķs stāsts). Un Kamerzāles skatuves iekārtojums visās izrādēs, kuras esmu apmeklējusi, ir bijis tik specifiski sīkumains un tajās tiek piedomāts pie katras detaļas. Arī šoreiz. Tās ir 2 telpas, 2 realitātes caur kurām sazinās tēli. Lai arī brīžiem gribējās viņus sastumt kopā tāpēc, lai nebūtu jāgroza galvu te uz vienu, te otru telpas pusi, saprotu, ka tieši tāds bija režisora mērķis, lai spētu novērtēt attālumu (ne tikai burtisko) starp abiem mīlniekiem. Un neatņemama sastāvdaļa – spoguļi.

Runājot par aktieriem, tad sen nebiju skatījusies ko tik izjustu un baudāmu. Tieši minūti pirms iedegās gaismas gandrīz bira asaras – ne tik ļoti tādēļ, ka bija žēl Hannas, bet gan tā emociju sakāpinājuma dēļ, ka viss ir beidzies tieši tā kā tas ir beidzies. Un tikai tagad saprotu publikas sajūsmu par D. Grūbi kā aktieri, jo tādu transformāciju attēlot vienas izrādes ietvaros tiešām ir māksla. No “kucēna” kā viņš tiek dēvēts izrādē un “pilnīga hļupika” ( kā viņš tiktu dēvēts manos laukos), viņš kļūst par vīrieti, pavisam atšķirīgu tēlu. Tāpat kā E. Ermales atveidotās emocijas ir tik ticamas, ka pat nevienā mirklī man nešķita, ka esmu teātrī un kāds manā priekšā kaut ko tēlo – sajūta, ka stāsts ir bijis pa īstam.

Ja pieminu negatīvo, tad, manuprāt, pilnīgi noteikti varēja iztikt bez D.Grūbes plikumiem (vienīgā erotiskā aina iespējams tika veidota, lai pasvītrotu tēla pārspīlēto kautrīgumu), taču to droši vien varēja izdarīt arī mazliet gaumīgāk. Bet es jau esmu “vecā kaluma” teātra apmeklētāja, kura ir aizspriedumaina un uzskata, ka teātrī nav vietas necenzētai leksikai, smēķēšanai, alkoholam un plikumiem ( lai piedod dižais DŽ.DŽ.DŽ bet tieši tāpēc es principiāli vairs neapmeklēju viņa veidotās izrādes), tāpēc tās jau visdrīzākais pilnīgi subjektīvās emocijas un ir tikai gaumes jautājums. Iespējams, ka tajā pašā laikā kāda dāma priekā sita plaukstas par redzēto.

Ir izrādes, kuras tu skatoties aizpeldi kaut kur tālumā, sāc domāt par mājās nepadarītiem darbiem, dienas plāniem utt, bet pārsvarā tas ir garlaicības dēļ, taču šajā izrādē es arī aizpeldēju citur – un nebūt ne tādēļ, ka jutos garlaikota, bet gan tāpēc, ka sižets drīzāk “paķēra” personīgi. Kad Mihaels devās uz cietumu, lai pārliecinātu Hannu atzīties, ka viņa neprot lasīt (tādējādi atklājot savu trūkumu un mīkstinot savu vainu par parakstīto ziņojumu), viņš tomēr pārdomā, jo akceptē viņas izvēli. Un tā laikam ir šīs izrādes mīlestības atslēga – akceptēt otra izvēli neskatoties ne uz ko. Pat, ja otrs acīmredzami ir izvēlējies nepareizo…

Īsumā – fantastiska izrāde, kura ir reanimējusi manu mīlestību pret teātri. Un atkal aktualizējusi jautājumu manā dzīvē – UN KO GAN TU DARĪTU MĪLESTĪBAS DĒĻ?

                                                    Visa_vinas_gramatas-Janaitis-0061

Foto: Gunārs Janaitis, publicitātes foto

9 Comments

  1. Sveika! Prieks par katru, kas raksta un pastāsta draugiem par savu redzēto izrādi, bet varbūt, nē, nesaku, ka tā jādara, bet tomēr – varbūt apdomā – vai vajag sava apraksta sākumā pateikt uzreiz visu par Hannu- pat man , cilvēkam, kas ir izrādi redzējis, tas likās brutāls raksturojums. Hanna vispirms ir Sieviete. Un laimīgs katrs, kurš neaiziet uz izrādi ar priekšzināšanām par viņas pagātni…

    • Paldies par komentāru. Vienmēr būs kāds, kuram nepatiks, kā izskatāmies, ko ēdam un ko domājam un rakstām. Lai arī pēc izglītības neesmu teātra kritiķe (varbūt tāpēc mans raksts netiek publicēts kā oficiāla recenzija pie izrādes, līdz ar to tā ir paša lasītāja izvēle vai lasīt manu diletantisko blogu), jo mūsdienu sociālās iespējas ļauj katram brīvi paust savas domas. Tik pat labi man var pārmest, ka ieminējos par Mihaela atkailināšanos, jo kādam ar to sabojāju pārsteiguma momentu.
      Ja ir vēlme iet uz izrādi bez priekšzināšanām, izvēle paliek nelasīt ne teātra kritiķu viedokli, ne skatītāju atsauksmes.

  2. Paldies par viedokli.
    Es, starp citu, arī ne tuvu ne profesionāls kritiķis, domāju, ka Tev kā bloga autorei būs interesanti uzzināt, ko domā nejauši ieklīdis skatītājs, kurš pēc izrādes paskatījās citu atsauksmes – jo galu galā te ir laipns uzaicinājums – Atstāj atbildi.
    Īsumā : ar galvenā pagriezienpunkta atklāšanu ir grēkojuši arī profesionāli kritiķi, piemēram, atklājot “Grenholma metodes” intrigu un recenzija no iekārdinātājs kļūst par .. nu jā.

    • Protams, paldies, jo konstruktīva kritika ir veselīga un es ātri mācos no kļūdām . Šoreiz varbūt nejūtos vainīga, ka esmu ko atklājusi, taču nākamreiz noteikti, rakstot atsauksmi, padomāšu divreiz kā paust savu attieksmi arī tiem, kas vēl nav redzējuši to pašu, ko es.

  3. Man kā šīs izrādes fotogrāfam nav tik būtiski, lai autora uzvārds pie lietotā attēla parādītos. Drīzāk tas ir autortiesību jautāJums un gods to darīt attēla lietotājam. Arī skaidrības labad. Bet uz teātriem der iet. Bet, ja nu kas pliks vietā parādās, Jūs tad bēgat prom!?

    • Atzīšos šoreiz akmens manā dārziņā, steidzu veikt labojumus. Paldies par aizrādījumu! Nemēdzu gan bēgt no plikumiem, taču sajūsmu teātrī par to nepaudīšu!

  4. Ļoti reti sanāk izmantot profesionālu fotogrāfu bildes, tāpēc lejuplādējot foto biju aizdomājusies par to,ka jānorāda autors, taču tiekot līdz publicēšanai tas izkrita no prāta. Cienu un novērtēju citu cilvēku darbu, tāpec ceru, ka neņemat ļaunā manu aizmāršību. Tā kā pateicoties šai izrādei atgriezusies sajūsma par teātri, tagad noteikti vēlos sameklēt vēl kādu labu izrādi un apsolu vairs negrēkot ar attēliem.

  5. Piedod, nebiju ienākusi te , tāpēc tagad pie reizes arī pārlasīju otrreiz Tavu rakstu un uzrakstīšu to, ko pirmajā reizē, “uzvilkdamās” piemirsu – brīnišķīgs teikums par Kamerzāli un ĢĶ :):) žetons par to:)
    p.s. un arī pats Tavs raksts man šoreiz ļoti patika! Vai nu es esmu mainījusies pa šo laiku vai arī mūšu sarakste mani pamainīja:)

    • Paldies arī par labajiem vārdiem, tos sevišķi novērtēju pēc paustās kritikas. Arī mūsu dialogs man lika paskatīties uz manu rakstu no lasītāja viedokļa un tas ir patiesi vērtīgi. Prieks, ka “nepagāji garām” un atstāji komentārus 🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s